Anna un Juris kopā dzīvoja sešus gadus. Līdz kāda strīda karstumā, sieviete atzinās, ka viņai ir bijuši vairāki aborti. Un viņa tos veiks atkārtoti, ja būs nepieciešams. Tāpēc, ka viņa vairs nevēlas dzemdēt un viņai pietiek ar diviem bērniem no pirmās laulības. Un šādu atzīšanos vīrietis neizturēja.
Viņas bērni – mūsu bērni
Mana sieva ir desmit gadus vecāka par mani. Mēs satikāmies, kad biju ļoti jauns un nedomāju par ģimeni. Bet viņai līdz tam laikam jau bija neveiksmīga laulība un divi bērni. Mēs sākām tikties, un pēc tam dzīvot kopā. Es mīlēju viņas bērnus, un viņi mani pieņēma – viņi pat sāka mani saukt par tēti.
Laika gaitā es sapratu, ka tiešām pildu visus tēva pienākumus. Es pats vedu bērnus uz skolu un uz nodrošināju ar visu nepieciešamo. Bet pats galvenais – biju tur, runāju no sirds, sniedzu padomus un palīdzēju. Īpaši grūti tas bija pusaudža gados – vienreiz pat vienu no viņiem izvilku no policijas iecirkņa un novērsu pašnāvības mēģinājumu. Mēs bijām ļoti satuvinājušies.
Lasi arī: Kā izskatās Elizabetes Teilores meita (+FOTO)
Ziņas par abortu
Tāpat kā jebkurš pāris, mēs reizēm strīdējāmies. Iemesls bija dažādi uzskati par vecāku lomu, finanšu sadali un citiem mājsaimniecības sīkumiem. Bet viens strīds kļuva izšķirošs. Droši vien es sevišķi spēcīgi sievu aizvainoju, jo skandāla karstumā viņa vairākkārt izteicās, ka viņa vairākkārt ir veikusi abortus. Neskatoties uz to, kā es audzināju bērnus, sieva neredzēja manī tēvu, neticēja man un negribēja dzemdēt. Un visu šo laiku es domāju, ka mēs vienkārši nevaram tikt pie bērna.
Tajā pašā brīdī viņa saprata, ko ir pateikusi un sāka mani mierināt. Ka vaina ir viņā, jo viņai jau ir pie 40 gadiem un tā ir riska grūtniecība un, ka tas no viņas prasīs visus pēdējos spēkus. Beigu beigās mums jau esot bērni…
Nodevība
Man šī ziņa bija nepanesama. Dažreiz man šķiet, ka būtu bijis labāk, ja sieva mani krāptu. Bija sajūta, ka esmu viņai pretīgs un, ka bēns no manis, ir kaut kas viņai nepanesams. Tāpēc viņa bija gatava uz jebko, lai tā nebūtu. Mēs nodzīvojām kopā vēl vienu gadu, bet nebija dienas, kad es nedomāju par viņas rīcību. Man tā izrādījās īsta nodevība.
No otras puses, kopīgu bērnu noraidīšana nozīmēja, ka mana sieva mani vērtē ļoti zemu. Vecuma atšķirības dēļ es pastāvīgi jutos neveikli. It kā es vēl nebūtu pietiekami izaudzis mūsu bērnam. Un šeit mīļotā sieviete vienkāršā tekstā teica, ka viņa neredz ne nākotni, ne pilntiesīgu ģimeni kopā ar mani.
Mana ģimene
Gadu pēc ziņām par abortu mēs turpinājām dzīvot kopā. Un viņa izlikās, ka šī saruna nav notikusi. Kādā brīdī man pat šķita, ka esmu viņai piedevis. Pat ne par abortu, bet par to, ka viņa man neko neteica, nekonsultējās, nedeva tiesības runāt.
Es nolēmu šķirties, jo godīgi pajautāju sev vai vēlos nodzīvot dzīvi tā arī nekļuvis par tēvu. Varbūt kādam tas var likties sentimentāli, bet es nebiju gatavs atteikties no tēva pieredzes. Pēc šķiršanās divus gadus es nodzīvoju viens, līdz kādos dārza svētkos satiku savu esošo sievu. Tagad mēs audzinam divus bērnus un es beidzot tā līdz galam aptveru, ko varēju pazaudēt.
